Politika

Kārlim Ulmanim šodien aprit 140 gadi!

By admin

Posted on September 4, 2017

Latvijas valsts izveidotājam, pirmajam ministru prezidentam un prezidentam Kārlim Ulmanim šodien 04/09/2017 aprit 140 gadi.

Kārlis Ulmanis dzimis 1877. gada 4. septembrī tagadējā Bērzes pagasta „Pikšu” māju saimnieka Indriķa Ulmaņa (1836—1901) un viņa sievas Lizetes (dzimušas Līnberģes) (1837—1925) ģimenē kā trešais dēls. Vecākie brāļi: Jānis Ulmanis (1865—1936) un Indriķis Ulmanis (1868—1923). Māsiņa Emīlija Lizete (1864) mirusi trīs mēnešu vecumā.^[2]

Mācījās Bērzes pagastskolā (1886—1889), Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā (1889—1895), Jelgavas valsts reālskolā (1895—1896). 1897. gadā Ulmanis beidza piensaimniecības kursus Tapiavā (agrākajā Austrumprūsijā) un studēja lauksaimniecību Cīrihes Politehniskajā institūtā (1902—1903) un Leipcigas lauksaimniecības institūtā (1903—1905), kur ieguva agronoma izglītību.

Ieslodzijums un Trimda

1905. gada revolūcijas laikā Kārlis Ulmanis par savu sabiedrisko darbību no 1905. gada decembra līdz 1906. gada maijam bija ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas viņš devās uz Vāciju, kur strādāja par skolotāju Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā (1907), pēc tam devās uz ASV, kur studēja Nebraskas universitātesLinkolnas lauksaimniecības industriālajā koledžā (1908—1909),^[3] pēc kuras beigšanas bija piensaimniecības īpašnieks Teksasā. Pēc amnestijas izsludināšanas, 1913. gadā K. Ulmanis atgriezās Latvijā un strādāja par agronomu lauksaimnieku biedrībā Valmierā un žurnāla „Zeme” redaktoru (1914—1916).

Pievēršas politikai.

Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Ulmanis darbojās Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā un pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī viņš bija Latviešu Zemnieku savienības dibināšanas iniciators un tās priekšsēdētājs. Ievēlēts Vidzemes guberņas pagaidu zemes padomē, kur kļuva par Vidzemes pagaidu komisāra Andreja Krastkalna vietnieku. Pēc tam, kad 1918. gada pavasarī Vācijas karaspēks ieņēma Vidzemi, Ulmanis kļuva par Latviešu palīdzības komitejas valdes locekli un tās priekšsēdētāja Krastkalna vietnieku.

1918. gada 17. novembrī viņš kā Latviešu Zemnieku savienības pārstāvis piedalījās Tautas padomes veidošanā un 18. novembrī tika ievēlēts par Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Latvijas brīvības cīņu sākumposmā Ulmanis kopā ar Pagaidu valdību bēga uz Liepāju. Aprīļa puča rezultātā Pagaidu valdība uz laiku patvērās uz kuģa „Saratov”. Šajā laikā Latvijā par varu sacentās trīs valdības — Ulmaņa Pagaidu valdība, aprīļa pučistu Niedras valdība un Pētera Stučkas vadītā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika. Pēc Rīgas ieņemšanas 22. maijā un pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas Ulmaņa Pagaidu valdība atguva varu Rīgā un nostiprināja savu varu Bermontiādes un Latgales atbrīvošanas cīņu laikā.

1920. gada 11. aprīlī mežainā apvidū uz autoceļa Lubāna—Dzelzava tika veikts atentāta mēģinājums pret automobilī braucošo Kārli Ulmani.

Pēc Neatkarības kara beigām Kārlis Ulmanis bija viens no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem, bija Satversmes sapulces loceklis un Saeimasdeputāts no Latviešu Zemnieku savienības. Viņš atkārtoti bija Latvijas Ministru prezidents, pildīja arī ārlietu ministra, kara ministra, apgādības ministra un zemkopības ministra amatus. Īslaicīgi viņš bija arī Latvijas zemnieku bankas valdes priekšsēdētājs un direktors (1923), Valsts zemes bankas padomes loceklis (1925—1927).

Latvijas diktators.

Ulmanis, ģenerālis Balodis un ģenerālis Berķis parādes laikā

1934. gada 15. maijā Ulmanis, būdams tā brīža Ministru prezidents, kopā ar Kara ministru Jāni Balodi īstenoja 15. maija valsts apvērsumu, pēc kura Latvija beidza pastāvēt kā parlamentāra republika. Pēc apvērsuma visa vara koncentrējās Ulmaņa rokās, sāka veidoties autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms^[4] kas ilga līdz 1940. gada 17. jūnijam, kad Latviju okupēja Padomju Savienības karaspēks.

No 1936. gada 11. aprīļa līdz 1940. gada 21. jūlijam viņš ieņēma nekonstitucionālā veidā iegūto Valsts Prezidenta amatu, bet pēc Latvijas okupācijas bija spiests apstiprināt PSRS izveidoto Augusta Kirhenšteina marionešu valdību un 21. jūlijā atteikties no Valsts prezidenta amata.

Arests un nāve.

1940. gada 22. jūlijā K. Ulmani apcietināja un deportēja uz PSRS, kur viņš tika nometināts Vorošilovskā (tagad Stavropole). Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS viņu 1941. gada 4. jūlijā ieslodzīja cietumā un 1941. gada 17. jūlijā izvirzīja apsūdzību pretpadomju darbībā.^[5]

1942. gada 1. augustā, sakarā ar Vācijas karaspēka tuvošanos, ieslodzīto Kārli Ulmani tika pavēlēts cauri Vidusāzijai pārvietot uz Krasnojarskas cietumu Sibīrijā. Pēc pārvešanas Kaspijas jūrai viņa veselības stāvoklis pasliktinājās un viņš nomira Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī un apglabāts nezināmā kapavietā. Pastāv arī versija, ka Ulmanis ir apbedīts Gori, Gruzijā.^[6]

Piemiņa.

Kārlim Ulmanim veltīta pastmarka, 2001. gads

Piemineklis Kārlim Ulmanim Rīgas centrā

Piemiņas plāksne atentāta vietā

Lai arī Kārļa Ulmaņa precīza atdusas vieta nav zināma, viņam par godu ir izveidotas vairākas piemiņas vietas visā Latvijā un arī ārpus tās.

Rīgā piemineklis Ulmanim tika atklāts 2003. gada 22. jūlijā — dienā, kad pirms 63 gadiem Ulmanis tika deportēts no Latvijas. Pieminekļa autori ir tēlnieks Uldis Kurzemnieks un arhitekts Agnis Lukšēvics. Piemineklis atrodas iepretim Latvijas Ārlietu ministrijas ēkai, kas ilgus gadus bijusi Ulmaņa darbavieta.

Īpaša piemiņas vieta Ulmanim 1993. gadā izveidota arī viņa dzimtajās mājās — „Pikšas”, kas atrodas Dobeles rajona Bērzes pagasta pašos austrumos. Muzejā apkopotas dažādas vēsturiskas liecības par Kārli Ulmani un viņa dzīvi. 2005. gada 1. janvārīstājās spēkā īpaši Ministru kabineta noteikumi nr. 986^[7], kas nosaka šī muzeja statusu kā valsts aģentūru, kas pakļauta Zemkopības Ministrijai.

Vietā pie Dzelzavas—Lubānas autoceļa uz bijušo Cēsu un Valkas apriņķu robežas (mūsdienu Lubānas un Gulbenes novadarobežas), kur 1920. gada 15. aprīlī pret Ulmani tika veikts atentāta mēģinājums, 1939. gada 11. augustā atklāta piemiņas plāksne Kārlim Ulmanim. Plāksne Latvijas PSR gados tika nopostīta, un to atjaunoja 1988. gada 18. novembrī cilvēktiesību aizstāvju grupas „Helsinki 86” pārstāvji.

Priekuļos uzstādītas 2 piemiņas zīmes. Pirmā uzstādīta jau 1989. gadā, vietā, kur pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma 1935.—1936. gadā tika iestādīta bērzu birzs, kas ieguva nosaukumu „Vadoņa birzs”.^[8] Otra atklāta 1997. gada 4. septembrī pie Priekuļu selekcijas stacijas^[9] ar uzrakstu „pirmajam Latvijas Ministru prezidentam”.

Kārlis Ulmanis saņēmis šadus apbalvojumus un pagodinājumus:

• Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķira,^[10]
• Triju zvaigžņu ordeņa 1. šķira,
• Viestura ordeņa 1. šķira,
• Atzinības krusta 1. šķira,
• Francijas Kara krusts,
• Francijas Goda leģiona ordeņa 5. un 1. šķira,
• Polijas Baltā Ērgļa ordeņa 1. šķira,
• Somijas Baltās Rozes ordeņa 1. šķira,
• Itālijas Kroņa ordeņa 1. šķira,
• Itālijas Svētā Maurīcija ordeņa 1. šķiru un Lācara ordeņa 1. šķira,
• Vatikāna Pāvesta Pija IX ordeņa 1. šķira,
• Igaunijas Ērgļa ordeņa 1. šķira,
• Igaunijas Baltās zvaigznes ordeņa 1. šķira,
• Igaunijas Brīvības krusta 3. šķiras 1. pakāpe,
• Polijas Polonia Restituta ordeņa 1. šķira,
• Beļģijas Leopolda I ordeņa 1. šķira,
• Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa 1. šķira,
• Zviedrijas Vāzas ordeņa 1. šķira,
• Beļģijas Kroņa ordeņa 1. šķira,
• Norvēģijas Svētā Olafa ordeņa 1. šķira,
• Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeņa 1. šķira,
• Lietuvas Vitauta Dižā ordeņa 1. šķira.

• Latvijas Universitātes Lauksaimniecības un tautsaimniecības fakultātes goda doktors (1934),
• Mazpulku virsvadonis,
• Studentu biedrības Fraternitas Rusticana goda filistrs.

Avots: lv.wikipedia.org

Foto: lv.wikipedia.org