1941. gada 14. jūnijs – Latvijas iedzīvotāju pirmā masveida deportācija
Latviešu tautai pagājušajā gadsimtā viens no visdrūmākajiem periodiem ir bijis deportāciju laiks. Šķiet, maz ir tādu notikumu, kas būtu atstājuši tik lielu ietekmi uz nacionālo apziņu kā 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijas. Faktiski dažās dienās tika iznīcināta Latvijas elite, kas bija izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados.
Daudzi mūsdienu vēsturnieki, filosofi un politologi padomju režīmu tādā veidā, kāds tas J.Staļina vadībā Padomju Savienībā izveidojās pagājušā gadsimta 20.–30. gados, uzskata par kreisā totalitārisma klasisku paraugu. Viena no šā režīma pamatpazīmēm bija nežēlīgs terors un politiskas represijas. Iedzīvotāju piespiedu pārvietošana jeb deportācija ir specifiska šo politisko represiju forma. Laika posmā no pagājušā gadsimta 20. gadiem līdz 1952. gadam Padomju Savienībā pavisam tika veiktas 52 deportāciju kampaņas un 130 deportāciju operācijas, kurās cieta apmēram seši miljoni cilvēku.
Saskaņā ar staļiniskā režīma deportāciju politiku jau trīsdesmitajos gados „kā sociāli bīstamus elementus” no Tālo Austrumu rajoniem deportēja korejiešus. Nedaudz vēlāk no PSRS pierobežas apgabaliem izsūtīja somus, ķīniešus, vāciešus, irāņus, kā arī citu tautību pārstāvjus. 1940. gadā iedzīvotāju deportācijas sākās arī t.s. Molotova–Ribentropa pakta zonā. No Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabaliem deportēja apmēram 270.000 poļu tautības iedzīvotāju. 1941. gada 22. maijā notika plaša deportācijas akcija Ukrainā. Šajā laikā tika uzsākta gatavošanās arī 1940. jūnijā okupēto Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijai.
Dokumenti liecina, ka lēmumu par deportāciju veikšanu okupētajās Baltijas valstīs J.Staļins ir pieņēmis 1941. gada 15. maijā. Nākamajās dienās PSRS represīvās iestādes sagatavoja deportācijas pavēles, instrukcijas, norādījumus, izsūtāmo sarakstus, aprēķināja nepieciešamo karaspēka daudzumu, izveidoja izsūtīšanas „trijniekus”. Sākumā Baltijas iedzīvotāju deportācija bija iecerēta 12. jūnijā, taču sakarā ar reliģiskiem svētkiem Lietuvā, to pārcēla uz 14. jūniju.
Šī deportācija galvenokārt bija vērsta pret personām, kuras savas agrākās nodarbošanās laikā sociālā un ekonomiskā (mantiskā) stāvokļa dēļ pēc formālām pazīmēm a priori tika uzskatītas par okupācijas režīmam neuzticamām un bīstamām. Deportācijai tika pakļauti arī šo personu ģimenes locekļi neatkarīgi no viņu dzimuma un vecuma. Tātad par deportāciju upuriem pirmām kārtām kļuva pazīstami politiķi, augsta ranga valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, aizsargi, literāti, augstskolu mācību spēki, uzņēmēji un tirgotāji. Tā, faktiski vienā dienā, tika iznīcināta Latvijas elite, kas bija izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados.
Deportācijas psiholoģiskais iespaids bija ļoti smags. Latvijas iedzīvotāji agrāk neko tādu nebija piedzīvojuši un pat nevarēja iedomāties, ka cilvēkus ir iespējams arestēt un deportēt vispār bez jebkāda tiesiska pamata. Pēkšņa tūkstošiem cilvēku, to skaitā sieviešu, bērnu, arī zīdaiņu, gados vecu cilvēku bruņota izraušana nakts vidū no mājām un aizvešana nezināmā virzienā bija kaut kas nepieredzēts. Viņi tika pakļauti varmācībai un nežēlībai, cilvēka cieņas jēdziens bija zaudējis jebkādu nozīmi.
Šajā dienā no Latvijas tika aizvesti 15424 cilvēki. Vīriešus nosūtīja uz Gulaga nometnēm, kur pēc īsas, t.s. izmeklēšanas 700 cilvēkiem tika piespriests augstākais soda mērs – nošaušana, bet pārējie tika notiesāti ar 5 līdz 10 ieslodzījuma gadiem nometnēs. Tur no bada un slimībām nomira 3453 cilvēki. Deportētos ģimenes locekļus izsūtīja nometinājumā galvenokārt uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahiju. Atrodoties nometinājuma nomira 1940 cilvēki. Dzīvi palikušie Latvijā varēja atgriezties tikai 20. gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē.
Šīs lielās traģēdijas 60. gadskārtā Latvijas Valsts arhīvs izdeva grāmatu Aizvestie: 1941. gada 14. jūnijs, kurā ievietots šajā deportācijā cietušo saraksts, daudzi dokumenti un pētījumi, kā arī fotoattēli un kartes ar ieslodzījuma nometņu un specnometinājuma vietām. Nozīmīgs pienesums šīs traģēdijas izpētē ir arī 2001. gada 12. un 13. jūnijā Rīgā notikušās starptautiskās zinātniskās konferences „1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci” materiāli, kuri publicēti Latvijas Vēsturnieku rakstu 6. sējumā. Minētās konferences dalībnieki arī uzsvēra, ka ir jāturpina deportāciju izpēte 20. gadsimta totalitāro režīmu īstenotās represīvās politikas kontekstā, šajā jomā izstrādājot konkrētas zinātniskās izpētes programmas. Konference aicināja Latvijas Republikas Saeimu no kompetentiem speciālistiem – vēsturniekiem un juristiem izveidot komisiju, kas izvērtētu 1941. gada 14. jūnija deportāciju Latvijā starptautisko tiesību aspektā.
Lielā mērā šis aicinājums ir aktuāls arī šodien.
Padomju totalitārā režīma iecerētā un īstenotā 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā ir vērtējama kā noziegums pret cilvēci. Stenfordas (ASV) universitātes Austrumeiropas vēstures profesors Normans Neimarks par masu deportācijām raksta: „… piespiedu deportācija reti kad iztiek bez vardarbības, dažkārt arī fiziskas iznīcināšanas formā. Cilvēki negrib brīvprātīgi atstāt savas mājas. Viņi līdz pēdējai iespējai turas pie savas zemes un savas kultūras (kam ir cieša saistība). Viņi pretojas deportēšanas pavēlēm, viņi turas pie savām mājām un savas mantas, viņi visos iespējamos veidos cenšas palikt tur, kur gadsimtiem ilgi ir dzīvojušas viņu ģimenes un kur atrodas viņu senču kapi. Līdz ar to piespiedu deportācijām bieži piemīt genocīda politikai raksturīgas iezīmes, kad cilvēkus ar varu izdzen no mājām, bet tos kuri pretojās, nogalina. Arī tad, ja piespiedu deportācijas mērķis nav bijis iedzīvotāju iznīcināšana, tās izraisītās sekas bieži vien neatšķiras no genocīda sekām.”
Jānis Riekstiņš, vēsturnieks
